Laika trūkums. No vienas puses, tas ir filozofisks jēdziens, par kuru var diskutēt līdz bezgalībai, no otras — tā ir gluži reāla parādība, kas nomāc mūs visus ik dienas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad steiga, stress un pārpūle ir kļuvušas par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu. «Man nav laika!» — tā ir frāze, ko reizēm dusmīgi izkliedz vai nespēkā klusi nočukst ne tikai aktīvi jaunieši un pieaugušie savas karjeras ziedu laikos, bet arī bērni un pensijas vecuma cilvēki.
Kur paliek laiks? Kas to nozog? Varbūt mūsu planēta riņķo aizvien ātrāk. Varbūt darāmā ir saradies simtreiz vairāk. Tāpat pastāv iespēja, ka mēs darām pārāk daudz lieka un nevajadzīga vai labprāt pārdodam savu laiku neskaitāmiem laika zagļiem — datorspēlēm, spēļu automātiem, televizoram, virtuālajai tērzēšanai, pastaigām pa internetu, «mobilajiem draudziņiem» ar neskaitāmām papildu iespējām jeb, vienkāršāk sakot, neprotam plānot laiku?
Lai kā arī būtu, mums katram pašam ir krietni jānopūlas, lai tiktu galā ar pastāvīgo laika trūkumu, nenokavētu darbu vai kādu svarīgu tikšanos, izplānotu laiku vismaz vienu dienu uz priekšu, ja vien… tas nav iemācīts jau bērnībā.
Laika plānošana nenozīmē vienīgi dienas režīma sastādīšanu, tas ir līdzeklis, ar kuru cilvēks nodrošina savas uzvedības un darbības pakāpeniskumu, posmsecīgumu, mērķtiecīgumu un efektivitāti, attīsta savas pašregulācijas spējas. Prasme plānot laiku ir ilgstoša, pakāpeniska mācīšanās procesa produkts, bez kura dzīve mūsdienās ir sarežģīta, pat neiedomājama.
Jaundzimušais, ienākot milzīgā, svešādā pasaulē, jūtas nobijies un apjucis. Viņš nezina, kā te ir jādzīvo, kas ir laiks un kā ar to apieties. Tas nozīmē, ka liela daļa atbildības par to, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi bērns iemācās orientēties apkārtējā vidē, prot kontrolēt un mērķtiecīgi vadīt savu uzvedību, vēlmes un iegribas, gribot negribot ir jāuzņemas vecākiem.
Rodas jautājums — kāds ir optimālais bērna vecums, lai sāktu mācīt plānot laiku, un kā mācīšanas procesu padarīt efektīvāku?
Iespējams, tas izklausās mazliet neticami, bet mācīšanās sākas no dzimšanas brīža un pat agrāk. Prenatālajā periodā bērns sajūt un iepazīst savas māmiņas dienas režīmu un dzīvesveidu — kad viņa ir aktīva un kad atpūšas. Piedzimstot bērns zaudē savu tiešo, fizioloģisko saikni ar māti, līdz ar to viņam pašam nākas adaptēties pilnīgi jaunā vidē, jaunos apstākļos, kā arī pielāgoties mums tik pierastajam un pašsaprotamajam laika ritmam.
Zīdainis (līdz viena gada vecumam) ātri vien liek vecākiem saprast, ka viņš ir indivīds un veido pats savu neatkarīgu dienas režīmu, kas ne vienmēr saskan ar vecāku vēlmēm — viņš guļ, mostas un ēd tad, kad gribas viņam pašam, nevis tad, kad viņam liek. Tie vecāki, kas nopūlas, mēģinot piespiest mazuli visu darīt pēc konkrēta, precīza režīma, velti tērē savu laiku un nervus, kā arī rada liekas emocionālas traumas bērnam. Šis vecums vēl nav piemērots tam, lai mācītu ievērot disciplīnu. Mums katram iekšā ir savs dabas dots pulkstenītis, kas palīdz orientēties laikā, un nevajag to pāragri sabojāt. Agrāk vai vēlāk (katram individuāli) pienāk brīdis, kad mazulis saprot, ka naktī ir jāguļ un dienā — jāspēlējas. Zīdainis nevar ievērot noteikumus, un viņu nekādā gadījumā nedrīkst sodīt. Svarīgākais vecāku uzdevums ir ļaut bērnam sajust to, ka par viņu rūpējas, viņš ir drošībā un ka uz jums var paļauties.
Agrīnajā bērnībā(no viena līdz trīs gadu vecumam), tikko bērns sāk staigāt, viņš mēģina visu darīt pats un, apguvis valodu, saviem vecākiem skaidri pasaka: «Es pats!» Protams, ka divgadīgs bērns daudz ko neprot un nevar izdarīt pats. Tomēr galvenais nosacījums šajā vecumā ir — ļaut viņam mēģināt, ļaut darīt to, ko viņš var. Tas nekas, ka neizdodas tik ātri, tas nekas, ka kaut kas netīšam tiek saplēsts vai apgāzts — tas pieder pie lietas. Neatļaujot bērnam darboties, cenšoties izdarīt visu bērna vietā, tiek apslāpēta pašiniciatīva un pašcieņas veidošanās pašos pirmsākumos. Protams, tas nenozīmē pilnīgu visatļautību, robežām ir jābūt. Mēģiniet izturēties tā, it kā jums būtu darīšana ar mazu pusaudzīti, jo agrīnās bērnības uzvedības iezīmes ir pārsteidzoši tuvas pusaudžu vecuma izpausmēm. Mazulim sāk veidoties «es» apziņa, attīstīties pašvērtējums, pašcieņa un pašiniciatīva, kas nostiprinās pusaudža gados. Līdz ar to trīsgadīgs bērns var cīnīties par savu neatkarību un patstāvību gandrīz tikpat neatlaidīgi kā pusaudzis. Tas nozīmē, ka kliegšana uz bērnu, sišana un nepārtraukti aizliegumi izraisīs bērna dusmas, spītību, ietiepību, nepaklausību, nevis palīdzēs disciplinēt. Agrīnā bērnība ir laiks, kad vecākiem nepārtraukti nākas balansēt starp «atļauts — aizliegts», «drīkst — nedrīkst», jo jāsāk mācīt bērnam pirmos burtus disciplīnas ievērošanas ābecē. Iegaumēsim, ka disciplīna nav vienīgi tradicionālā pakļaušana ārējām prasībām, sociālās kārtības un ārēji uzspiestu normu ievērošana, bet gan palīdzība bērnam pakāpeniski attīstīt paškontroli, izveidot savu iekšējo kārtību jeb pašdisciplīnu. Daži padomi vecākiem veiksmīgākai disciplīnas mācīšanai:
- Sāciet ar pāris noteikumiem. Jo vairāk noteikumu jūs uzstādīsiet, jo grūtāk bērnam būs tos visus atcerēties.
- Esiet pārliecināti par to, kāpēc jūs sakāt «nē». Kā bērna vecākiem jums ir jārūpējas par bērna veselību un drošību, un jūs nedrīkstat mainīt savus uzskatus. Sakot «nē» vai «nedrīkst», vienmēr izskaidrojiet bērnam savu aizliegumu iemeslus un pārliecinieties, vai viņš ir sapratis.
- Atgādiniet savus noteikumus. Bērnam bieži ir nepieciešami atgādinājumi, ar vienu «nē» ir par maz.
- Runājiet stingrā, nopietnā balsī. Nosakot ierobežojumus, ir jārunā pārliecināti, citādi bērns neklausīs. Nereti ir vērojamas situācijas, kad pieaugušie paši smejas par bērna nedarbiem, bet saka: «Nedrīkst!» Tādi aizliegumi nedarbojas un panāk pretējo efektu — bērns domā, ka ir saņēmis uzslavu, izdarījis ko labu un vēlamu, tāpēc steidzas darbību atkārtot, jo vecāku atzinība bērnam ir ļoti nozīmīga jebkurā vecumposmā.
- Sakiet, ko domājat. Skaidri un precīzi formulējiet savas prasības bērnam saprotamā valodā.
Izvēloties metodes, kā mācīt bērnam ievērot dienas režīmu, izprast laika jēdzienu, plānot savas darbības, neaizmirsīsim, ka pirmsskolas vecuma bērna galvenā nodarbe ir sižetiskās un lomu rotaļas. Ja grib kaut ko iemācīt, jārunā bērnam saprotamā valodā — šajā gadījumā — caur rotaļām un pasaku tēliem. Ļoti oriģināls un veiksmīgs piemērs ir liels, glīti noformēts pie sienas piestiprināms kalendārs ar katram datumam atbilstošu saldumu «kabatiņu», ko iespējams iegādāties veikalos (vēl labāk, ja to izgatavo paši) pirms Ziemassvētkiem vai Lieldienām. Tas padara īpašu svētku gaidīšanas laiku, kā arī māca izprast laika jēdzienu, attīstīt pacietību, pašdisciplīnu, jo iepriekš ar bērnu vienojas, ka katru dienu drīkst atvērt tikai vienu kabatiņu un apēst vienu šokolādīti. Jāsaka gan, ka ne viens vien mazulis, nespējot atturēties no kārdinājuma, pārkāpj vecāku noteikumus un slepus apēd vairākas šokolādītes, līdz ar to mēģinot it kā paātrināt Ziemassvētku atnākšanu, bet tas ir labs iemesls izglītojošai sarunai, ne pērienam.
Lai sagatavotu bērnu skolas gaitām un radinātu ievērot dienas režīmu, vairākumam vecāku palīgā nāk bērnudārzs. Sākot apmeklēt bērnudārzu, bērnam ir jāpierod dzīvot pēc noteiktas kārtības — ēst, spēlēties, gulēt reizē ar citiem bērniem, nevis tad, kad pašam ienāk prātā, kas reizēm var izrādīties grūts pārbaudījums kā audzinātājiem, tā vecākiem un, protams, mazulim pašam.
Skolas vecums(no sešu līdz vienpadsmit gadu vecumam) ir laiks, kad bērns izzina, kā darbojas šī pasaule, apzinās, ko var darīt un ko ne, mācās domāt un izlemt pats. Ja iepriekšējā periodā bērns ir pietiekami radināts ievērot disciplīnu, kā arī viņa izziņas procesi un sociālās prasmes ir attīstītas skolas vecumam atbilstošā līmenī, tad skolas gaitu sākšana un adaptācija jaunā vidē noris bez liekiem sarežģījumiem. Problēmas (nevar nosēdēt stundā, nespēj koncentrēt uzmanību, negrib iet uz skolu u. tml.) parādās tiem bērniem, kas nav gājuši bērnudārzā un nav mācīti arī mājās ievērot disciplīnu, pakļauties noteikumiem, kā arī tiem, kuri intelektuāli vai fizioloģiski nav gatavi skolai. Tomēr atcerēsimies, ka pāreja no rotaļām uz mācību darbu, adaptācija nepazīstamā vidē, noteikumu un prasību apguve un jauna statusa «skolēns» izpratne un pieņemšana nav viegls uzdevums nevienam bērnam. Neaizmirsīsim, ka bērna pašdisciplīna, gribasspēks un paškontrole vēl nav pietiekami attīstīti, lai bērns tiktu galā saviem spēkiem, līdz ar to nepieciešams maksimāls vecāku atbalsts, pedagogu sapratne un atsaucība.
Nosakot ierobežojumus un uzstādot noteikumus, šajā periodā jāmēģina būt atvērtiem un elastīgiem, dodot bērnam izvēles iespējas, piedāvājot vairākas alternatīvas, ļaujot pašam izteikt savu viedokli un iespējamos risinājumus problēmu gadījumos. To ieteicams darīt jau pirmsskolas vecumā, bet sākumskolas periodā tā ir obligāta nepieciešamība. Viens veids, kā iesaistīt bērnu noteikumu izstrādē un mācīt plānot laiku — kopīgi pārrunāt un uzrakstīt viņa dienas režīmu un pienākumu sarakstu, pēc tam tos pieliekot istabā pie sienas vai novietojot kādā citā labi redzamā vietā.
Aplama audzināšanas stila izvēle — gan pārlieka lutināšana, nepamatota slavēšana un aizbildnieciskus, gan izteikti despotiska izturēšanās, kritizēšana un sodi — liek bērnam zaudēt pašcieņu, ticību saviem spēkiem, neļauj attīstīt adekvātu pašvērtējumu, kā arī traucē apgūt spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus un kontrolēt savu rīcību.
Pusaudžu vecums (aptuveni no divpadsmit līdz piecpadsmit gadu vecumam) ir kā savdabīgs atskaites punkts bērna audzināšanā. Šajā periodā «nāk uz āru» visos iepriekšējos attīstības periodos pieļautās kļūmes un nepilnības. Apgūt laika plānošanu un pašdisciplīnu nekad nav par vēlu, to var darīt arī pieaudzis cilvēks. Tomēr sākt mācīt disciplīnu pusaudža gados var izrādīties smags un mokošs pārbaudījums.
Pusaudžu vecumā notiek «otrreizēja dzimšana», jo pusaudzis meklē savu patieso identitāti, dzīves mērķi jeb misiju, kā arī stabilizē savu «es» apziņu un pašvērtējumu. Līdz ar to pusaudži ir pārpilni brīvības jūtām, tiecas pēc neatkarības, patstāvības un izsaka protestu jebkura veida ierobežojumiem. Te nu vecākiem jābūt īstiem «virtuoziem», lai atrastu pareizo pieeju un nezaudētu saikni ar savu atvasi. Paturēsim prātā to, ka pusaudzis, kas tik ļoti tiecas pēc neatkarības un patstāvības, vēl nav gatavs funkcionēt pilnīgi patstāvīgi. Viņš nespēj tikt galā ar atbildību par daudzām lietām, un vecāku mīlestība, atbalsts un sapratne, kas ārēji tiek noraidīta, īstenībā ir absolūti nepieciešama. Saprātīgi vecāku ierobežojumi un noteikumu uzstādīšana joprojām ir vajadzīga, jo ļauj pusaudzim justies drošībā. Pilnīga visatļautība liks viņam drošību meklēt citur — kādos grupējumos, atkarībās u. tml. Savukārt pārlieka vecāku stingrība un kontrole izraisa nevēlamu atbildes reakciju — pusaudža spītību, pretestību un noslēgšanos. Attiecībās ar pusaudzi neder ne pārlieku bargi nosacījumi un sodi, ne arī visu ierobežojumu atcelšana. Ir jāuzstāda taisnīgi, pietiekami elastīgi noteikumi, kuri tiek izstrādāti kopīgiem spēkiem, uzklausot abas puses. Tāpat iepriekš vienojas par noteikumu neievērošanas iespējamajām sekām. Ja pusaudzis būs pārliecināts, ka viņam uzticas, un sapratīs, ko vecāki no viņa gaida, tad vismaz tīšuprāt viņš nepatikšanas nesagādās.
Pamatskolas pēdējās klasēs un vidusskolas gados ir būtiski sākt runāt ar jauniešiem par laika plānošanu plašākā izpratnē. Nevajag aizmirst, ka tieši šajā vecumā jaunietis izzina sevi un cenšas saprast, kas viņš ir, ko spēj un kurā virzienā nākotnē doties. Labākais veids, kā jaunieti motivēt pozitīvai rīcībai un kaut ko iemācīt, ir palīdzēt noskaidrot rīcības jēgu un mērķi. Jaunietim ir svarīgi zināt, kāpēc es to daru, kam tas ir vajadzīgs. Ja nav motivācijas, nav arī efektīvas darbības. Tāpēc vecāku uzdevums ir runāt ar savu bērnu par viņa nākotnes plāniem, uzsverot karjeras veidošanas nozīmīgumu. Karjera nav tikai turpmākās mācību iestādes vai profesijas izvēle, bet gan nepārtraukts pašattīstības process mūža garumā, kas sākas jau bērnībā ar jautājumu: «Par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liels?» Lai sarunu par nākotnes plāniem padarītu interesantāku, var lietot metodikas, kas izstrādātas karjeras izvēles mācīšanai vidusskolā, ja vien tas nav darīts jau skolā.
Noķert «laika zagļus» un izdarīt secinājumus par to, cik lietderīgi tiek iztērētas 168 stundas jeb viena nedēļa, var palīdzēt tīri matemātiska pieeja — tiek izveidota tabula, kur 1. ailē ieraksta būtiskas ikdienā veicamas darbības; 2. ailē ieraksta, cik stundas dienā (vidēji) attiecīgā nodarbe aizņem, sareizinot tās ar nedēļas dienu skaitu (7); 3. ailē ieraksta iegūto rezultātu. Summējot 3. ailē ierakstītās stundas, rezultātā būtu jāiegūst skaitlis 168. Protams, šāds aprēķins ir visai neprecīzs, bet tas dod vielu pārdomām un ļauj izdarīt secinājumus.
Vēl vecāki varētu ierosināt jaunieti kopīgi pasapņot par nākotni, piemēram, palūdz bērnam aizvērt acis un iedomāties vienu dienu savā dzīvē pēc desmit gadiem: kur tu dzīvo, kāds ir tavs dienas režīms, cikos tu celies, ko ēd un velc mugurā, kur strādā, ko dari brīvajā laikā, kādi cilvēki tev ir apkārt, vai tev ir ģimene u. tml. Pēc brīža atver acis un kopīgi pārrunā «redzēto».
Par pamatu aizraujošai sarunai var kļūt uzdevums: izveido savas dzīves pulksteni. Uz papīra lapas tiek uzzīmēts liels «pulkstenis», uz kura vispirms atzīmē svarīgākos dzīves punktus — pagātnes notikumus (cik gados pabeidza bērnudārzu, pamatskolu u. tml.). Pēc tam pievēršas nākotnes plānošanai — izrēķina un atzīmē, cik gados pabeigs vidusskolu, augstskolu, kad gribētu apprecēties u. tml. Šādā veidā tiek sadalīts sektoros un aizpildīts viss dzīves pulkstenis.
Protams, laika plānošanas apguve nebeidzas līdz ar pilngadības sasniegšanu. Katrs no mums mācās sevis vadīšanu visu mūžu. Tomēr nekas nevar aizstāt pamatus, kas ir ielikti ģimenē. Neaizmirsīsim, ka bērns visvairāk mācās tieši no vecāku piemēra. Ja jūs paši savu brīvo laiku pavadāt pie televizora ekrāna, negaidiet, ka bērns darīs citādi. Cienīsim savu un bērnu laiku!
Izmantotā literatūra
1. Bišofa A., Bišofs K. Sevis menedžments. — R: BALTA eko, 2002.
2. Perija N., van Zants Z.E. Skats nākotnē. — Sorosa fonds.
3. Svence G. Attīstības psiholoģija. — R: Zvaigzne ABC, 1999.
4. Valtons, F. H. Kā ģimenei un skolai atgūt pusaudža uzticību. — R: SIA NIPO NT, 2000.
5. Kā iemācīt bērnam ievērot disciplīnu? — R: SIA NIMS.
http://www.apollo.lv/portal/articles/31603
RTV.lv
/2004-10-18/